Kurvjzieža kontemplācijas

Šorīt kliedzu uz Šarloti. Uzprasījās, sīkā draņķe! Pēc tam mocījos pašpārmetumos un nosolījos sev nekad pat nemēģināt vairs dzīvot kopā ar kādu cilvēku. Jo jebkurš cilvēks var nokaitināt nesalīdzināmi vairāk par kaķi.

FUCK!
Es esmu Ciršļu Cirslis! Beigs trīcēt rokas - uzrakstīšu, kā tas izpaužas!

Kad, veikusi savu nepateicīgo misiju (skat.ierakstu Cirslīšu kopienā), atgriežos mājīgajās darbavietas telpās un atslīgstu pie cibas ar kafijas tasi rokā, smaidīdams kā algas paaugstinājumu saņēmis, pieripo kolēģis.
- Es nopirkšu tev konjaku par dienas jaukāko brīdi! - viņš man paziņo.
- Ā, par X jubileju, ja? Paldies! - nošņācos un sāku enerģiski klabināt klavieri, it kā man būtu jādara kas svarīgs.
- Nē! - viņš triumfējoši uzstaro. - Par to brīdi, kad tu izgāji no Lielās Mājas. Man vispār bija jāiet uz citu pusi, taču divus kvartālus es nenoturējos un gāju tev pakaļ. Un būtu gājis vēl un vēl. Tu negribi man atsūtīt īsziņu no rītiem, kad ej uz darbu?
- Tātad arī šie svārki man zem mēteļa saraujas uz augšu, ja? - es drūmi konstatēju.
- Tu gan, izrādās, esi atjautīga meitene! - viņš ieķiķinās un atstāj uz mana galda konfekti.

Ir laiks. Ir laiks mainīt darbu.