Kurvjzieža kontemplācijas

Ir brīži, kad savā vietā spogulī redzi tukšu kamīna muti, no kuras rūpīgi izgrābtas visas ogles, vien maza puteksnīga pelnu kārtiņa uz akmens plāksnēm palikusi. Un tad ir tik grūti satikt cilvēkus, pat vismīļākos no viņiem, jo nav nekā, ko piedāvāt, nevienas dzirkstelītes, nevienas pozitīvas emocijas, kurā dalīties.

Saritināties kamoliņā uz spilvena, ar asti apsegt degunu un sapņot. Lasīt grāmatas un aizbraukt vienai pašai pie jūras. Klaiņot pa svešiem pagalmiem, fotografējot kaķus, baložus un jocīgus šķūnīšus.

Un tad pēc pāris nedēļām es atkal varētu būt moža, krāsotām lūpām un apvīlētiem nagiem, gudra, interesanta un asprātīga. Bet tagad mani jāliek mierā, jāatstāj vienu, aiz melnā džempera apkakles, bez jautājumiem, smiekliem un darbiem.

Sāk likties, ka šī ir lielā Vispasaules emo solidaritātes diena. Uz skaitli trīs nolienam visi kaktiņos un smeldzīgi ciešam!