Kurvjzieža kontemplācijas

Ir tik auksti, it kā nebūtu vis augusta, bet gan septembra pēdējā diena. Vai pat oktobra.
Bet nevar jau gribēt, lai vasara ir katru gadu.

Žēl, ka man nepiestāv rudi mati.

Gribu šodien būt maza, jauka dīvānkucīte, smuki sapucēta sēdēt uz spilvena, lakot nagus un vispār būt tik maiga, padevīga un iepriecinoša, kā neviena cita nespēj.

Un vispār - sievietei ķermenis nav domāts, lai labi justos, bet lai smuki izskatītos.

Sēžu, domāju par to, cik viss stulbi var pavērsties, ja neko nedarīšu. Nu, un nedaru, attiecīgi.
- Kas noticis? - kolēģe prasa? Un tad tik es attopos, ka jau pinkšķu no tās sadomāšanās un skropstu tuša plūst riņķos zem acīm...

Esmu sākusi atsaukties uz "Tev, nabaga īmo, arī kafiju ieliet?"

Tie, ka mani pazīst ilgāku laiku ārpus Cibas - vai es esmu spējīga uz kompromisiem?