Kurvjzieža kontemplācijas

Lepnība ir nāves grēks, un priecājies par katru likteņa zīmi, kas liek tev attapties!

Kad šorīt, tīksminādamās par savām jaunatklātajām kulināres spējām, locīju iekšā supergardo dārzeņu sautējumu ar cūkas ribiņām, un iztēlē jau redzēju sevi nākotnes telešovā "Šmorē kopā ar zvaigzni!", zem garšvielām noklātas sautēta burkāna ripiņas pēkšņi atklājās TAS. Tārps. Precīzāk - kāpurs. Līdzīgs tiem, kuru pusītes mēdz iznirt tev acu priekšā, kad labsajūtā esi iecirtis zobus sulīgā vasaras ābolā. Mazliet vairāk kā centimetru garš, gaišs, ar tumšu galviņu. Protams, miris, jo 200-300 Celsija grādu temperatūrā vairāku stundu ilgumā nespēj dzīvot nekas. Droši vien arī patogēnās baktērijas ne, es sevi mierināju, kratīdama šķīvja saturu klozetpodā un apsvērdama iespēju atvemt jau apēsto.
Bet tagad mans zinātkārais gars, nespēdams koncentrēties darbam, izmisīgi risina uzdevumu - kurā tieši sastāvdaļā tas preteklis bija noslēpies? Visus dārzeņus - burkānus, papriku, kabaci, patisonu - es pašrocīgi mazgāju un griezu, turklāt pietekami nelielās šķēlēs, lai TĀRPAM nebūtu bijis kur noslēpties. Gaļa tika izņemta no ledusskapja ar visu iesaiņojumu un atradās uz mana virtuves galda pārāk īsu brīdi, lai kāda steidzīga muša tur pagūtu sadēt oliņas, no kurām kā paātrinātā filmā šķiltos kāpuri. Garšvielas (vienu brīdi aizdomas krita uz miltu kodēm) kaisīju šķipsniņās, ar pirkstiem, starp kuriem nejutās nekas garšvielu konsistencei neatbilstošs. Laikam galvas lauzīšana turpināsies vēl kādu nedēļu.

Bet, nu jā - ja kādam vēl bija šaubas - esmu absolūti nederīgs radījums. Es ne tikai zaudēju svarīgus dokumentus, nemāku piemeklēt liriskus moto ciniskiem reklāmas tekstiem, bet arī gatavoju tārpainus sautējumus.

Aizvediet mani iemidzināt!

Reiz, sensenos jaunības gados, es kādā maucīgi dzerstīgā, pārgudras muldēšanas pilnā pasākumā ar pretenziju uz bohēmiskumu sastapu meiteni, kura sprediķoja par aurām un čakrām. Toreiz es pirmoreiz dzirdēju, ka purpurkrāsas zibšņi aurā liecina par - hi-hi! - neapvaldītu seksualitāti. Viņa bija no tām ideālu pārpilnajām neaizmirstulēm, kuru klātbūtnē nevilšus sāk gribēties stāstīt anekdotes par poručiku Rževski. Ja es būtu vīrietis, droši vien būtu kādubrīd miedzis ar aci un it kā starp citu uzjautājis: "Varbūt aizejam vannasistabā nokniebties?" - nevis kādas tur iekāres dēļ, bet tikai, lai pamanītu šausmu un pārsteiguma grimasi kā zīdainim gludajā sejā. Jo kaut arī pati toreiz savos 19 vai 20 biju nevainīga un tikla kā inkubatora cālis, man likās nepiedienīgi 22 gadu vecumā staigāt ar tik infantili gludu seju, kurā definitīvi nevarēja ierakstīties nekāda pieredze. Pat ne paģiras, nerunājot nemaz par skumjām.
Protams, nākamajā rītā, dzerdama minerālūdeni un nožēlodama VISU, es VISĀ ieskaitīju arī provokatīvās domas, adresētas maigajai neaizmirstulei ar Dalailamas citātiem pilno galvu un Rērihpāra brošūriņām somā. Tas bija rīts, kad es savā jaunavīgajā sejā atklāju pirmo krunciņu un biju pārliecināta, ka tā ir vieglākā no karmiskajām atmaksām par augstprātību.
Nākamreiz līdzīgu būtni satiku pēc dažiem gadiem. Viņa bija baptiste, trīsdesmitgadīga, ar tikpat gludu seju. Viņa teica, ka cilvēki ir labi. Uz visiem jautājumiem viņai bija atbilde: "...jo Dievs tā grib" vai "...nedomā tā, tas nāk no sātana". Un, tieši skatoties uz viņu, es atcerējos māti Terēzi un nolēmu, ka, ja Dievs vispār ir, tad tos, kurus mīl, viņš iezīmē ar spēju iemantot krunkas.