Kurvjzieža kontemplācijas

Sensenos laikos visi cilvēki dzīvoja blogos.

Manas naktis iedalās:
a) tajās, kurās es iekrītu gultā kā nošauts putns, mirklī aizmiegu un, nereaģēdama uz modinātājiem, noguļu padsmit stundas;
b) tajās, kuras es vadu, mētādamās pa gultu, ik pa brīdim padzenādama kaķi, kurš mēģina ielīst kumodes atvilknē, ieslēgdama gaismu, lai palasītu, tad atkal izslēgdama un iegrimdama pārdomās, kā vajadzētu apmēbelēt guļamistabu un virtuvi, līdz pret saullēktu iekrītu smagnējā transā, no kura mani pēc divām stundām sāpošu galvu izrauj modinātājs.

Sīkumi tie visi, bet neomulību raisa atmiņas, ka I mātei tieši ar šādiem miega traucējumiem sākās smaga šizofrēnijas lēkme.

Bet man, lūk, cilvēki saka šādus komplimentus: "krii ir mazais klēpja sunītis, kurš nešaubīgi, sagrābjot aiz potītes, varētu nolikt gar zemi joņojošu vērsi :)
man gribētos, lai tā būtu. Jā.