Kurvjzieža kontemplācijas

Tas varētu būt interesants paranojas veids - iedomāties, ka tava dzīve ir kāda neveiksmīga rakstnieka sacerējums, kura sižetam un tēlu kompozīcijai viņš izmisīgi pūlas piešķirt sabalansētību un šarmu, bet nu lāga nesnāk. Un katru vakaru, pirms gulētiešanas veltīt lūgšanu autora mūzai, nu, lai taču viņš neieslīgst tajās izvērstajās psiholoģiskās drāmas niansēs - vairāk vienkāršības un brīvības, dārgais! Mazliet dāsnāk humoru, labi? Un nedomā, lūdzu, ka traģēdijas ir kas augstāk vērtējams par feļetoniem.

Kuram rakstniekam Jūs uzticētu sacerēt Jūsu dzīvesstāstu?

Visām pilsētām pēc manas saprašanas vajadzētu būt celtām kalnos, ar lielu, senu citadeli klintsgalā. Ja nu galīgi nekādu kalnu nav, tad vismaz uz pakalniem un pauguriem. Lai cik ļoti es nemīlētu Rīgu, tās plakanums mani nomāc - tāds bērnišķīgs dēlis, nekādas mātišķās krūts, kurai pieglausties!
Un vēl pilsētai ir nepieciešama upe. Liela upe. Tāda kā Daugava, Donava vai Dņepra. Sēna un Temza, ziniet, nedavelk. Bet Šprē vispār ir izsmiekls. Miniatūrajai Zalcāhenai var piedot tikai tāpēc, ka Zalcburga pati ir maziņa un kruzuļaina, iepakojama komplektā Bārbijai. Bet bez upes pilsēta nevar, kā bez miega artērijas, kā bez jūga vēnas. Lai būtu daži tilti, no kuriem pašnāvnieki var slīcināties lekt. Un vispār - lai būtu iespēja dzīvot vienā krastā ar mīļoto otrā krastā, tas piešķir zināmu valdzinājumu un šarmu jebkuram urbānam romānam. (Hmmm...Romāns Urbāns, būtu labs pseidonīms, vai ne?)
Ideālajai pilsētai vēl piedienas būt pie jūras. Ar pludmali 15-20 minūšu braucienā. Ar netīru, trokšņainu ostu, kur krāvēji sabļaustās un kaijas zemi baltu noķēzījušas. Jo ideālā pilsētā dzīvo gan kaijas, gan albatrosi, gan vāveres, gan arī ne mazāk par miljonu deklarējušos ļautiņu.
Tādā pilsētā tu vari laimīgi pamosties no rīta, iziet ar savu lielo kafijas krūzi uz balkona, raudzīties tālu lejā uz zumošajām mašīnām un justies tik anonīms, tik drošs.