Kurvjzieža kontemplācijas

Intresanti, es ilgi jau vazājos apkārt ar tikai vienu auskaru kā demonstratīvs gejs?

Reiz, sensenos laikos, būdama vēl studente, piestrādāju pēcpusdienās vienā mākslas galerijā. Darbiņš kaulus nelauza - sēdi tik, meitēn, lasi savus kantus & šopenhauerus, pa brīdim, acis pūtinot, pablenz uz košām abstrakcijām vai pastelīgām ainavām. Izsmalcinātība un daile, ne darbs. Pircēji parasti ierodas tikai kopā ar šefu - galerijas īpašnieku - pēc jau iepriekš aizrunātas gleznas.
Nu, lūk - un vienu vakaru, tuvu mājupejamajam laikam, ienāk galerijā briļļains onka, bišķi jocīgi saģērbies, sasveicinās un prasa: - Es gribētu zināt, vai manam darbam tas karāšanās termiņš ir pagarināts, kā mēs ar N kungu runājām?
Es, jau pēc drēbēm nopratusi, ka onka kaut kāds mākslinieks, kurš, kā jau visi te izstādītie, slēdzis līgumu ar N kungu, kam galerija pieder, sniedzos pēc kantorgrāmatas, kur visas gleznas uzskaitītas, un, mīlīgi smaidīdama, saku: - Tūlīt apskatīsimies. Kā jums, lūdzu, uzvārds?
Kungam ieplešas acis kā vašbļodas.
- Jūs mani nepazīstat, jaunkundz?
- Eee..piedodiet, nav bijis tas gods - es nošļupstu. Un atceros, ka šitas onka tā kā vienā Mākslas Akadēmijas karnevālā bija redzēts, laikam ar taureņa spārniem pie pleciem, un varbūt man arī kāds teica, kurš no dižgariem viņš tur ir, bet neba nu cilvēks karnevālā uz rītapusi ir tik ļoti skaidrā, lai visus dižgarus iegaumētu.
- Labi! - viņš apcērtas uz papēža. - Atnākšu citreiz, kad N kungs pats būs.

Un prom viņš bija. Neatskatījies un neatsveicinājies.
kad atstāstīju epizodi N kungam, viņš smējās un teica: - Ā, `tas noteikti bija X. Tagad gan tu viņu būsi iegaumējusi, vai ne?
Kas nu ir, tas ir! Droši vien pat uz nāves gultas zināšu, ja kāds prasīs. Un piebildīšu viņa paša teikto "Īsts latviešu Šagāls", ja vien man tobrīd gribēsies liekuļot un glaimot.

Droši vien ir ļauni iespurgties brīdī, kad kolēģe apjautājas: "Tad, kad sūta prom e-pastu, tas sūtāmais taču paliek arī pie manis, ja?"
Nu, labi - esmu ļauna.

Reizēm es pati nobrīnos, cik daudz indes var saražot mani mazie, aktīvie dziedzerīši. Tie, kas atrodas tūlīt aiz asaru dziedzeriem.
Tāda savāda fizioloģiska reakcija - ja viens un tas pats kairinātājs trīsreiz ietekmē manus asaru dziedzerus, refleksu ķēdīte liek izstrādāties indei.
Un reizumis es varu spļaut tālāk par klaburčūsku.

Man taču nevajadzēs jūsu dēļ raudāt?

Pieņemsim, mana dārgā māsa no Ievas, ka tu izsenis būtu kārojusi īstena Ķīnas porcelāna vāzi. Vai kristāla salātbļodu, nav svarīgi. Bet kaut ko skaistu, dārgu, ne visai bieži sastopamu un trauslu. Lūk, un visbeidzot tāda tavā īpašumā nonākusi. Un, lai arī tu lieliski apzinies, ka varētu dzīvot bez šīs vāzes, tāpat kā - neminēsim, cik - gadus jau biji dzīvojusi, lai arī tu apzinies, ka pasaulē ir vēl gana daudz salātbļodu, kuras tev mūža laikā varētu gadīties dabūt, tomēr tevi pārņem neviltots prieks un lepnums ik reizi, kad acs to uzlūko.
Saki jel, mīļā, vai tu būtu gana drosmīga, lai noceltu savu dārgumu no plaukta un mestu pret parketu tad, kad kaimiņiene - kuras salātbļoda, starp mums runājot, ir tik asām šķautnēm, ka praktiski nav lietojama, lai kā arī viņa ar to neplātītos - šī pati kaimiņiene tev teiktu: "Met! Ja nesaplīsīs, tad zināsi, ka stipra manta, nevis šāds tāds erzacs!"
Saki man, lūdzu, godīgi - tu mestu?