Kurvjzieža kontemplācijas

Gjulčatajas matiem bija slikta karma. Nācās noņemt. Bija skumji. Pat vīnu negribējās.

Maijs man kā pājūtelīgai un sentimentālai būtnei allaž ir divējādi saasinājis uztveri. No vienas puses - visa tā uzbudinošā plaukšana un ziedēšana, pēkšņi iestājusies gaisma un aukstais bet dzidrais gaiss man mēdz izsaukt kādu jocīgu eiforiju, ko pavada pavisam fizioloģiski drebuļu un reiboņu uzplūdi, kā arī atmodina klaiņotkāri un iestigšanu poetizētās apcerēs. No otras puses - šis gadalaiks man visa mūža garumā saistījies ar gana skumjiem pārdzīvojumiem. Gan tuvinieku nāves, gan visādas nelaimīgās mīlas agrā jaunībā, gan šķiršanās pieaugušākos gados. Un tad vienmēr man licies, ka kontrasta spilgtums liek stiprāk sajust gan sāpes (jo tas taču ir bezgala netaisni, ka pasaule ir tik krāšņa un priecīga, kamēr es raudu), gan arī apkārtējo skaistumu, līdz es varu stundām meditatīvi blenzt uz kādu pusatvērušos lapu vai ziedu.

Pēdējos gados, kad nekas sirdi plosošs, paldiesdievam, nav noticis, traģiskās emocijas aizstāj noguruma un panīkuma sajūta. Mētājos kā tāda trauklupata zem ceriņkrūma. Tik neiederīgi nomuļļājusies visā tajā plauksmē un dailē. Un nekā poētiska šajā kontrastā nav.

Bet aukstums un vientulība ir viens un tas pats. Ak, to es laikam jau simtiem reižu esmu teikusi.

Kā tāda toksisko atkritumu izgāztuve. Es saprotu, kāpēc visādi īmo griež vēnas, es saprotu, kāpēc savulaik teju ne visu ārstēja ar asiņu nolaišanu.

Ai, un no tā testa sanāk, ka es arī būtu neizgulējusies, kas nevarētu būt gluži tiesa, jo ik nakti tomēr noguļu 8 stundas, nu labi - 7-vai 7ar pusi jau noteikti, un brīvdienās - kādas 9 vai 10. Bet, jā - tas, ar ko es sevi rītos mierinu, ir, ka diena taču paies. Un varēs atkal likties gulēt.

Bet mani tomēr satrauc - kā jau normālu hipohondriķi - kāpēc es esmu TIK miegaina, nervoza, sagurusi un neproduktīva, ja guļu pietiekami daudz? Varbūt es sāku jukt prātā?