Kurvjzieža kontemplācijas

Šorīt atkal skrēju. Paklausīdama prātīgus cilvēkus, biju uzvilkusi tēkreklam pa virsu arī jaciņu, tāpēc varēju atļauties divreiz lēnāku tempu kā vakar, līdz ar ko pasākums bija divtik mazāk pretīgs. Tomēr Emīlija arī šorīt, mani sagaidījusi, izvalbīja acis un pazuda zem gultas. Nez, viņai bail, ka es gribēšu arī viņu iesaistīt? Vai arī aizdomas, ka mūsu ligzdiņai kāds uzbrūk?

Ir cilvēki, kuriem bail no pārmaiņām. Man toties ir bail no pārmaiņu trūkuma. Stabils stāvoklis ir tikai mironim, jūs taču zinat!

It kā tik pareizs pavasaris, tik pareizs, lēkāt un gavilēt un saulītē rotāt vajadzētu. bet kaut kā, ziniet, pietrūkst. Un, ja vēl zinātu - kā...