Kurvjzieža kontemplācijas

21.gadsimts. Eiropa. Kādā valstiņā iznākošs nedēļas žurnāls - ar vienu no lielākajām vai pat vislielāko tirāžu starp nedēļas izdevumiem. Vesels atvērums veltīts lāstiem. Vīrieši tiek brīdināti ikreiz pirms sarkanvīna dzeršanas, ja pudele nav atvērta viņu klātbūtnē, un jo īpaši, ja tuvumā atrodas sieviete - aizdomāties, ka vīnam var būt piejauktas menstruālās asinis. Nolūkā uzlikt lāstu un pieburt, protams.
Nākamais teikums: "Tomēr labā ziņa ir tā, ka jebkuru lāstu var noņemt. Atskaitot afrikāņu vudu. Neviens nezina, kā to īsti uzliek, līdz ar to nemāk arī noņemt."


šādos brīžos mani pārņem ļoti dīvaina sajūta. It kā realitāte pārvērstos kādā bezgaumīgā Holivudas filmā par viduslaikiem.

Ar katru ierakstīto burtu Cibā paliek mazāk manis un vairāk kādu stulbu pozu.

Vispār mana cibiskā identitāte ir nestabila kā dzīvsudraba pile no saplēsta termometra. Esmu bumbiņas, kas ripo uz visām pusēm. Nav nemaz tik viegli, un pašai reizēm riebjas.
Tu, kas mani lasi kaut vai dažreiz - kāpēc Tu, tieši Tu, to dari?