Kurvjzieža kontemplācijas

mazliet ķiršu, mazliet baltvīna, daudz, daudz saules, liels, liels laiskums, skat, arī brīvdienas pagājušas!

Un vakarvakarā tas mēness - sarkans un miglaini nosvīdis, tā kā pēc pērkona pirts, tā kā pēc futbola...

Sestdien, kad, nozvilnējusi piecas stundas pie jūras, sāku justies mazliet izslāpusi, nolēmu izdzert kausu alus. Izstāvēju rindu vasaras kafejnīciņā, saņēmu puslitrīgo kausiņu tērvetnieka, atgāzu galvu un trijos klunkšķos to izdzēru. Diena no tiesas bija silta. Jā, un tad es pamanīju šausmās sastingušu meitēnu - izskatījās pēc viena no hiperveselīgajiem pundurtrušiem, kas dienā noskrumšķina pusotru salātlapu, aizdzerot ar negāzētu "avota" ūdeni, apmeklē visādus šeipingus & pilates, un noreibst, ja kāds viņai uzelpo pēc svaigi dzerta kefīra. Man piekaltajā skatienā nepārprotami sajaucās pārsteigums un nosodījums. Aplaizījusi no lūpām putas, parādīju viņai mēli. Demonstratīvi atraugāties traucēja apziņa, ka es tomēr esmu lēdija.

Nez, kā tur ar drošību, vienatnīgi stopojot? Vai viegla vītuma skartai tumšmatei ir nepieciešams zināt frāzes: "Bučošanās tikai pēc kāzām!" un "Novāc rokas, mans brūtgāns tev rīkli pārgriezīs!"?

No visiem ļautiņiem - resnajiem, kārnajiem, īsajiem, garajiem, kniebelīgajiem, celibātiskajiem, rijīgajiem un gavējošajiem - vismīļākie man ir tie, kuri māk priecāties par dzīvi un spēj to netraucēt citiem...

Upd. - kā arī smēķētājiem un nesmēķētājiem!;)

Neviens neraksta, nezvana, negrib redzēt, nu, un nevajag arī!

Tovasar, kad izžuva visas peļķes, dzelteni izkalta zāle un izkāmējušie kaķi ļengani slaistījās pavēņos, pilsētiņas A iedzīvotājiem uzbruka Nežēlīgās Skumjas.