Šorīt pamodusies, konstatēju, ka vakar - pilnīgi skaidrā prātā būdama - esmu aizgājusi gulēt ar kontaktlēcām acīs. Rītā, kad atmodīšos pilnīgi apģērbusies, uz soliņa svešas pilsētas dzelzceļa stacijā, es droši vien nevarēšu par to iecibot.
Vai kaut kur internetā varētu būt atrodama informācija par latviešu (jā, jā - latviešu) profesionālo filozofiju XX gs. 20.-30. gados?
- Un tad viņš tā gulēja uz dīvāna, čokurā sarāvies, - man stāstīja AT. - Tas lecīgais spāņu puisis, kas atbraucis ciemos pie G. No sākta gala man viņš bija licies netīkams, iedomīgs un dumjš. Bet torīt, kad, zobu sāpju mocīts, viņš gulēja uz mūsu viesistabas dīvāniņa, sačokurējies un kunkstēdams...es nezinu, kas ar mani notika. Es skatījos uz viņu - mīļo, slimo puisīti, tik ļoti kopjamu, saudzējamu, mierināmu un lolojamu - man sāpēja krūtis, it kā tūlīt būtu jāsākas laktācijai, es metos uz virtuvi vārīt kumelīšu tēju, un teicu sev: "Nomierinies, nomierinies, viņš ir atbraucis pie tavas labākās draudzenes, tu nedrīksti uz viņu tā skatīties..."