Kurvjzieža kontemplācijas

Vakar nežūpoju, bet šodien ir sasodīti pohaina sajūta. Varbūt kāda sērga grasās pārtraukt manu ciešanu ceļu šaisaulē? Labi, ka vismaz pats ziedoņlaiks, palicējiem nebūs puķēm dārgi jātērējas.

un tad, kad tu, cilvēks, esi ieplānojis sestdienas lēcienu ar izpletni, tev, protams, laipni paskaidro, ka, kamēr mums nebūs beigusies dienesta izmeklēšana, visi lēcieni atcelti, un vispār paviegli sievišķi varēs lēkāt tikai tad, ja nebūs nekāda vēja...

laikam tiešām sērga. Klau, nebučojiet mani šodien, ja!

Jau no rīta zināju, ka šī nebūs laba diena. Un nebija arī.

Viss! Tūlīt sakārtošu brunčus, aizkrāsošu melnos riņķus zem acīm, iziešu no biroja, savākšu kādu resnu ārzemnieku, apprecēšos, emigrēšu, lēni staigāšu pa savu Majorkas villu ar tālvadības putekļsūcēja pulti vienā rokā, Martini glāzi - otrā, un zāģēšu to nabaga tēviņu, ka man nav ko vilkt mugurā un vispār tu mani vairs nemīli.