Kurvjzieža kontemplācijas

Bioķīmija ir viena sasodīti sarežģīta padarīšana. Un tad tu, sieviete, kādubrīd neapēd kādu brokoli vai siļķi un neuzņem pietiekamu daudzumu kāda vitamīna, kā rezultātā pārstāj asimilēt kādu kalciju, litiju, jodu vai vēl sazinko. Un tad nepietiek, ka tu sāc acīmredzami noplukt kā miskastes kaķe, nē, tavi nespodrie mati un lūstošie nagi vēl ir tikai pats sīkums. Sliktākais ir tas, ka vienubrīd sašūpojas to vielu līdzsvars, kas līdz šim veidojis tavu skatu uz pasauli kā piemīlīgu, dzīvošanai labiekārtotu vietu. Pēkšņi tavās asinīs ir pārāk maz estrogēnu, vai varbūt pārāk daudz progesterona, vai arī insulīns kaut ko pienācīgi nesašķeļ un ne oksitocīnam, ne serotonīnam nepietiek kādas laikus neapēstas kāpostlapas... Un tu pamani, ka pasaule ir nožēlojama un tukša, tajā var tikai sarauties kamoliņā un šņukstēt. Apkārtējie ne tikai ne tevi nemīl un neciena, bet ar katru savu vārdu vai rīcību to uzskatāmi demonstrē, sadragādami pīšļos tavas nožēlojamās pašapziņas atliekas.
Un, ja nu es kādam šodien vai rīt garāmejot nokožu galvu vai asarainām acīm iekliedzu sejā: "Es zinu - arī tev esmu apnikusi, arī tu nevari sagaidīt, kad tiksi no manis vaļā!!!!" - nebrīnieties! Viss, ko jūs teiksit vai darīsit, tiks izmantots kā pierādījums jūsu bezjūtībai un egoismam - jo īpaši klusēšana un manis ignorēšana.
Bet pirms ko pārmetat, - nostaigājiet tikai vienu dienu šādā noskaņojumā. Esmu pārliecināta, ka pēc tam negribēsies vis akmeni mest, bet gan uzsaukt tostu par tām svētajām sievietēm, kuras pārvēršas šņācošās čūskās tikai reizi gadā.