Kurvjzieža kontemplācijas

Februāros mana dzīve pārvēršas par pavasara gaidīšanu. No rītiem ir jāvingro, lai pavasarī būtu viduklis, ir jāiet uz darbu, lai pelnītu naudu pavasara drēbēm un smaržām, ir jākārto istaba, lai atvilknē sameklētu saulesbrilles, noglāstītu sarkanos rāmīšus un sapņaini noelstos...

Pofigs ar visām sievišķībām! Lūk, tad, kad grāmatvedība līksmi paziņo, ka, atvainojiet, mēs nepaguvām sarēķināt, alga kavēsies vismaz par piecām dienām, es varu stāvēt publiskas telpas centrā un brēkt, ka tā ir viena sasodīta maucība un nekas vairāk. Un to es pateikšu arī tiem bankas algotņiem, kurus jau gara acīm redzu, ielaužamies manā istabā, izraujam man no drebošajām rokām kafijas krūzi, pašu atspārdām un atņemam klusējošu mobilo telefonu, visu kosmētiku un Kūļu grāmatu "Filosofija"...

Ai, bet vīrišķība īstenībā ir kaut kas vēl grūtāk formulējams nekā sievišķība.

Vai jūs ar mani draudzētos, ja es kļūtu blonda?