Kurvjzieža kontemplācijas

Jaukā diskusija pie mrssanderz - nu, tā par ģimenēm, bērniem un atradeņiem - atmodināja manu reizēm pieslēpto kašķīgo un emocionālo dabu. Resp., sagribējās uzprasīties.
Un tātad - pati būdama pārliecināta vecmeita un potenciālā vientuļā māte, jo neizslēdzu iespēju, ka kādā pilnmēness apjukumā reiz izlemšu klausīt sabiedrību & savu ginekoloģi un kaut ko, vēlams, meitiņu, tomēr ieņemt, iznēsāt un dzemdēt, - atklāti paziņoju, ka uzskatu par svētulīgiem nūģiem visus, kuri šādu lēmumu nosodītu. Visas gaudas par drausmīgo traumu, ko bērnam neizbēgami rada augšana nepilnā ģimenē, ir bulšits - galu galā es pati esmu izaugusi tikpat kā bez tēva, bet rodas iespaids, ka savas psiholoģiskās problēmas spēju risināt daudz veiksmīgāk nekā liela daļa apkārtējo. Vēl jo vairāk - esmu pārliecināta, ka vecāku kašķi vai vienkārši pamanāms mīlestības trūkums bērnu traumē daudz smagāk nekā viena vecāka trūkums vai civilizēta šķiršanās. Tā, lūk!

Tā jau vienmēr. Tikko pagūsti pateikt, ka nealksti precēties, uzreiz lamā par vīriešnīdēju. It kā mīlestība nebūtu vēršama arī pret savvaļas radībām. Teju ne lūpu uzmest gribas.

Kad man bija 20 gadu, es kādā arodskolā topošajām šuvējām mācīju kaut ko no ētikas un estētikas. Mācību pārzine nohospitēja vienu stundu, iesauca mani skolotāju istabā un teica:
- Jaunkundz, kad jūs jokojat vai ironizējat, brīdiniet, kas tieši bija teikts pārnestā nozīmē. Ne jau visi var jūs saprast!

Gudra tante bija. Laikam beidzot klausīšu.