Kurvjzieža kontemplācijas

Ārā, šķiet, kļūst aizvien siltāks, bet es tikai nervozēju un nervozēju.

Brīvdienās, aukstuma ieslodzīta, mēzu midziņu. Aizrakos pat līdz atvilknēm, kur jaunības dienu intīmās dienasgrāmatas - biezās rūtiņu klades, zilu pildspalvu pierakstītas, asarām un kafiju slacītas, vāļājās. Izvilku, palasījos. Nekas jau īpaši atšķirīgs pirms piecpadsmit gadiem nebija, tāpat vienmēr dikti daudz jādara, dikti negribas neko darīt. Īpaši tuvs šķita ieraksts, kurā pēc kārtējās mīlas drāmas, - situāciju atceros kā šodien: telefoniski strīdējāmies, es nosviedu klausuli, mazliet paraudāju par to, ka viss cauri, tad padomāju, ka Viņa tekstu varētu interpretēt arī tā, ka nemaz nebūtu viss cauri, bet tagad pašai zvanīt un pārliecināties būtu kaut kā stulbi, - biju apsēdusies pie rakstāmgalda un uzrakstījusi: "Viss laikam beidzies. Tagad tik vēl dabūt divnieku literatūrā, un tad gan būs jāgriež vēnas!"