Kurvjzieža kontemplācijas

Ja zobu sāpes tevi teju ne spiež lēkt laukā pa logu, ir ļoti grūti atslābināties un papriecāties par savu veselo kuņģi. Un otrādi.
Un, ja uz darbu ej apmēram tādā noskaņojumā kā uz pratināšanu pie aizkaitināta talibu tiesneša, ir ļoti grūti tīksmināties par to, cik jauna un glīta, un lolota, un lutināta es esmu no darba brīvajā laikā.

Es, protams, apzinos, ka ir ļoti bērnišķīgi, ejot garām priekšnieces kabineta durvīm, ikreiz izbāzt mēli vai parādīt nepieklājīgu žestu. Man būtu ļoti, ļoti kauns, ja mani kāds pieķertu. Taču es nespēju noturēties.

Šī ir Drausmīgā Paredzēto un Neparedzēto Neveiksmju Diena.

Nepatīkams sanīkuma nogurums un mazpadarīta darba sajūta.
Rīt viss būs labāk, mīļā!
Visu pagūšu, visu.
Gan nokrāsoties, gan saķemmēties, gan kārtējo motivācijas vēstuli aiznest, gan uz darbu aiziet, gan uz randiņu, ij semināru noklausīties, ij feministu tekstus paanalizēt. Pagūšu, visu pagūšu.

Mēs visas viņu pazinām, un domājām vienādi.

"Viņa ir prātam neaptverami skaista un prātam neaptverami gudra. Un to visu kompensē tas, ka viņa nemaz un ne mirkli nav jauka."


Bet par spīti visam - tā ir sieviete, kuru es joprojām apskaužu, jau vairāk nekā desmit gadus, un kuras eksistences fakts atdzīvina visus manus kompleksus, ikreiz kad par viņu atceros.