Kurvjzieža kontemplācijas

Šodien atkal pārrunas. Atkal smukai un gudrai jābūt. Vismaz, lai pati varētu atteikt, nevis būt tā, kam atsaka. Grūts tas sievietes mūžs, ziniet, grūts kā logaritmiem piebāzts vienādojums.

Esmu tikusi vaļā no acteku lāsta!

Ja es būtu piedzimusi gadus piecpadsmit vēlāk, es visticamāk arī būtu tāds gotisks skuķēns. Man patīk noskatīties, kā viņas aizplīvo man garām - cēli un mēmi krauklēni, bālām, pīrsingotām sejiņām. Skaisti! Es neliekuļoju, man tiešām šīs būtnes šķiet daudz krāšņākas un dekoratīvākas nekā vairums viņu vienaudžu, kas skraidelē apkārt hermafrodītiskajos džinsos.

Diena beidzas, vēl lāga neuzaususi. Neesmu vēl paguvusi atmosties, bet drīz jau atkal būs jāiet gulēt. Vēl tikai jāpabeidz kārtējā motivācijs vēstule, varbūt divas, jānostrādā pēdējais darba cēliens, jāaizslēdz telpa, jāiesēžas trolejbusā, jāuzkāpj līdz piektajam stāvam, jāuzvāra tēja, jāsaklāj gulta, mazliet jāpalasa, jāizslēdz gaisma un jāiemieg. Pēc dažām stundām dziedās modinātājs un sāksies viss no gala.