Kurvjzieža kontemplācijas

Vairāk par visu pasaulē var kaitināt šķietami nevainīgi retoriski jautājumi. Piemēram: "Kāpēc uzbrauci ass līnijai?" vai "Ātruma pārnesumu nemainīsi?". Es ilgi cietos, slāpēdama sevī gan atbildes ( "tāpēc, ka mazliet par asu sagriezu stūri, vajadzēja apmēram par grādu sekundes desmitdaļā lēnāk", vai "mainīšu gan, kālabad ne, es vienmēr cenšos, mainot ātrumu, laicīgi nomainīt arī pārnesumu!" utt.), gan, manuprāt, taisnīgo uzbrēcienu:- Beidz prašņāt, stulbene, es te esmu atnākusi mācīties braukt, nevis saviesīgi patērgāt! Jā, un rezultātā, nodarbībai beidzoties, sabruku uz stūres un mazliet paraudāju. Instruktore pārbijās, iepleta pūces acis un apjautājās, kas noticis. Es atkal nezināju, ko atbildēt un turpināju raudāt. Nevar taču visnotaļ lādzīgam cilvēkam teikt, ka gribas viņu nožņaugt.

Kā vēsta mūsdienu viedie femīno zinšu ruļļi, par sieviešu žurnāliem dēvēti - ja tev kas nešķiet lāga - aizej, nokrāso matus. Un nav apsmaidāms šis padoms, nav! Jo nu jau dažas stundas man uz galvas ir dažas rūtiņas pūdētu granātu krāsā (granāti paliek granāti - neiešu jau stāstīt, ka biju domājusi ko citu). Un šajās stundās dzīvoklim ir pieslēgta apkure, esmu saņēmusi uzaicinājumu uz pārrunām kārtējā potenciālajā darba vietā, un pat noskatījusies skaistu filmu burvīgā sabiedrībā. Jā, un šķiet, ka vakariņās man būs kamambērs.

Un, ja es pietiekami bieži krāsošu matus, man būs arī autovadītāja tiesības, doktora grāds un liela alga. Jap!