Es joprojām lieliski zinu, ko es NEgribu, bet man nav ne mazākās nojausmas, ko gribu. Un vēl tā drausmīgā migla - difuzējies ledus vai kaut kas vēl ļaunāks.
Turpinu meklēt citu darbu. Šķiet, jau 10 gadus es veltu ievērojamu daļu sava darba laika cita darba meklējumiem. Lūzere, vai ne?
Lūk, ja uz darbu sāku iet nekrāsota un melnā augstkakla džemperī tērpta, tas jau ir simptoms.
Rudens ir arī asa šokolādes smarža, aizsmakuši alti, kas skan no kafejnīcu mūzikas centriem, bezcerīgi melni vai nespodri pelēki rīti ar vienaci mēnesi, grāmatas, daudz labu grāmatu, ko sarakstījuši siltzemju iemītnieki, visādi Markesi, Borhesi un kas nu tur vēl, nogurums un vēlme pēc svaiga, smaila manikīra, krāsaini žurnāli, steigšus pārlapoti zem ledainas dienasgaismas spuldzes. Kas vēl? Pankūkas pusdienās. Svaigi spiesta ābolu sula un žēlums pret salstošiem sētas kaķēniem rīta agrumā.
Man sūrst dzīstošais īkšķis un es neprotu pateikt: " Es tevi mīlu."
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
