Kurvjzieža kontemplācijas

Es laikam šodien biju stipra. Vai stulba. Nekādi nevaru izdomāt. Tad jau varbūt vienalga.

Bet rudens man joprojām riebjas. Par spīti kabačiem, vīnogām, sēnēm, baklažāniem, patisoniem, arbūziem, plūmēm, āboliem, bumbieriem, dzērvenēm, cidonijām, brūklenēm, pīlādžiem, kastaņiem un pirmajām sarkanajām lapām. Tās pelēkās debesis liek justies kā iekausētai svina kapsulā.
Un tagad laikam sāku izjust vasarā nenotikušā dienvidzemes brauciena trūkumu. Kaut arī nekad nenožēlošu, ka šovasar biju tieši šeit, kur biju un piedzīvoju tieši to, ko piedzīvoju. Kaut ko tieši tik maigu un lirisku, kā man jau sen pietrūka. Un ko meitieša cilvēkam laiku pa laikam vajag piedzīvot. Un, starp mums, te Cibā, runājot - arī puisieša cilvēkam. Citādi viņi top par gurdeni nīgriem nīkuļiem un nūģiem, kas identificējas ar Velbeka romānu varoņiem un īd par neiZzzzturamu metafiZzzzzzziskas izzzzZcelsmes smeldzzzZzzzi un neveiksmīgi mēģina izskatīties ciniski.
Jā, es tagad aizrāvos. Īstenībā - saulīti gribas. Tik vien.