Kurvjzieža kontemplācijas

Divas nostrādātas stundas. Esmu pelnījusi kafiju. Varbūt nākšu pie samaņas.

Dieva dēļ - nekā personiska. Aprakstītā sajūta nav attiecināma ne uz šo rindu autores, ne arī kāda cita Jums pazīstama vai sveša cilvēka pieredzi. Varbūt esmu kādreiz tā jutusies, varbūt - nē. Varbūt man kāds ir par to stāstījis, varbūt - nē. Tam nav nozīmes.

Bet TĀS sajūtas pamatā ir vēlme kļūt par dāvanu. Cilvēkam, Dievam, kam citam, ļoti nozīmīgam ārpus tevis paša. Būt skastai, lai par tavu skaistumu šis Cits varētu jūsmot, būt gudrai, lai šim Citam tu liktos interesanta, būt maigai, rotaļīgai, jautrai, gādīgai, mācēt lasīt franciski un japāniski, izšūt un knipelēt, dejot un spēlēt arfu, deklamēt dzeju un ieliet tēju, cept vafeles un maisīt salātiņus. Iemantot bezgala daudz pacietības, lēnprātības un pārtapt neizsīkstošā prieka un miera avotā.

Ai, ko tik nesadomājas nabaga sievišķis, brutāli atmodināts rīta agrumā!

Gribu prom, prom, prom, prom, prom, prom! No šī darba, no šī gadalaika, no šīs valsts!

Vēl stunda un darbadiena galā. Ufffffffffffffffffffffff...