Kurvjzieža kontemplācijas

Ak tad augusts, sakāt, jau pienācis, ja? Kaut kas aizdomīgs allažiņ bijis šajā mēnesī ar visu to neapturamo auglību, vaislību, briešanu, tumšajām naktīm, birstošajām zvaigznēm, pienaini maigajām dienām un nojaušami tuvo rudeni.
Gribas pavēlus dārza svētkus, garu, puķainu kleitu un basas kājas. Cik tad ilgi vēl būs dabūjama tā sasodīti jaukā sajūta kā nejauši noplūkušās āboliņgalviņas sasprūst starp kāju pirkstiem!

Starp citu, Pēteris Bankovskis, rakstīdams "Rīgas laikā", drīz mani būs izaudzinājis par kareivīgu liberāli.
Kas to būtu domājis!
Apžēliņ, kad vēl mani indes dziedzeri darbojušies tik aktīvi!:)

Uz meitenēm vecumā "20+..." es arvien skatos ar mazliet tramīgu maigumu. Bez skaudības, bez pārākuma apziņas un bez liekulīgas pseidomātišķas līdzjūtības.
Man pašai attiecīgais vecumposms ir pietiekami svaigā atmiņā, lai es viņas saprastu. Ar visu to jauko un nejauko, kas šo vecumu pārsātina - gandrīz neierobežotas brīvības ilūzija un visnotaļ ierobežotiem priekšstatiem, ko gan ar šo brīvību pasākt. Milzu teorētiskā bagāža un sāpīga trīšanās, gūstot pieredzi. Kaudze pēc atbildes brēcošu jautājumu: studēt? nestudēt? ko studēt? precēt? neprecēt? ko precēt? dzemdēt? nedzemdēt?...Vēlme uzzināt pareizo recepti un neskaidra, biedējoša apjausma, ka tādas nemaz nav.
Vecums, kad ir visplašākās iespējas pieļaut vēlāk neizlabojamas kļūdas.
Vecums, kad tu vai nu esi ļoti skaista un mazliet nobijusies, ka neproti pienācīgi izmantot skaistuma dāvātās priekšrocības, vai ne tik ļoti skaista un iegrimusi rūgtā pārliecībā, ka nekad arī nebūsi.

Jā, nu, es nenožēloju neko no tā visa, ko šajā esmu piedzīvojusi vai izlēmusi. Bet tomēr mani mierina apziņa, ka tas nav jāpiedzīvo vai jāizlemj vēlreiz.