Kurvjzieža kontemplācijas

Sastrēgums ap darba maiņu joprojām manī notur sajūtu "dibens skudrupūznī". No tās es glābjos strausiskā vīzē: neeju atvaļinājumā, neiesniedzu atskaites, izvairos satikt virspriekšnieci un raudu uz pleca puspriekšniecei - viņai pret mani ir mātišķas jūtas.

Un vēl pa laikam es vispār aizbēgu no tā visa un domāju par sauli, kleitām, ziediem, skūpstiem un vīnu.

Sapnī redzēju Korsiku. Zīmīgi, ka tur nebija D, bet daudz citu jauku cilvēku, un es atkal sajutos kā mājās.

Kamēr es sauļojos un sauļojos, mana zemapziņa droši vien klusībā cerē, ka, ieguvusi mulates ādu, es vienlaikus iemantošu arī tikpat šmaugu, vijīgu augumu un panteras grāciju.

Klau, bet, ja nu es tomēr uzrakstu še atlūgumu un tur mani savukārt nepieņem vai aizbaida ar kādu nejēdzīgu punktu līgumā - ko es tādā situācijā varētu pasākt? Lasīt mežā sēnes vai tomēr aizmirst identitāti un noprecēt kādu uz mazām, kašķīgām tumšmatēm kāru miljonāru?

Varbuut jaaiet maajaas izmeezt midzinju? Gan jau, ka man tur pavisam dranjkjiigs fenshujs ir ieviesies...

"...Un tad es paartraucu ar vinju satikties, jo jutu, ka saaku paaraak iemiileeties."

Klau, bet, ja godiigi - vai dabaa eksistee cilveeki, kas tieshaam taa dara?