Kurvjzieža kontemplācijas

Dīvains paradokss. No vienas puses - tieši dzīvojot kopā ar vīrieti un esot monogāmai, esmu sajutusi mātes instinkta uzplūdus un fizioloģisku vēlmi kaut ko ieņemt un dzemdēt. Tas jau laikam tikai dabiski, hormoni un kas nu tur vēl. No otras puses - tieši šajās situācijās mani ir pārņēmusi panika no domas, ka šāds notikumu mani cieši un neatgriezeniski saistītu ar šo vīrieti. Mums būtu kopīgs bērns. Genotipu sintēze. Un visu atlikušo mūžu man šis vīrietis būtu Mana Bērna Tēvs, lai arī kādas būtu manas turpmākās jūtas pret viņu.
Jā, un tad parasti viss ir tā dabiski noplacis un pajucis. Un esmu izjutusi zināmu atvieglojumu.

Atkal sasodīti sāp sasodītā rīkle!:( Likās jau, ka esmu tikusi vaļā no sērgas, atsākās atkal. Falimints, neoangīns, vēl kaut kādi kolēģu iebaroti neidentificēti draņķi ar mentola, eikalipta vai citrona garšu. Visu dienu neēdu, nedzeru, nesmejos, nerunāju, tikai sūkāju ripuļus.:( Un palaikam asaras birst.