Kurvjzieža kontemplācijas

Eiforijas pilnas plaušas, asinsvadi un nervu šūnas. Izmantojot vispārēju sajukumu, jau agrā pēcpusdienā šmaucu prom no darba, lai mazliet pasauļotos. Ai, nieks jau vien ir no tādām divām - trijām stundām uz dvielīša, āda knapi pagūst iesilt, neba nu noziņot endokrīnajai sistēmai, ka melanīns jāražo. Un tomēr ietinamā papīra krāsa man pamazām noiet.
Pa laikam atceros, ka nekas būtisks, atskaitot laika apstākļus, manā dzīvē, salīdzinot ar janvāri vai martu, nav mainījies. Man joprojām ir jādomā par nelaimi ģimenē, draudīgu kā melns padebess, mani vīrieši joprojām iracionāli cūkojas, darbs joprojām tas pats un alga nožēlojama kā arvien. Bet, ziniet, tas viss kļūst viegli jo viegli paciešams, ja gaiss pārpilns smaržīgas gaismas un katru nākamo mirkli var gaidīt kā neizsaiņotu dāvanu.
Fui, cik es esmu eksaltēta!:)

Esmu tik ļoti iemīlējusies sevī, ka jūtos pat mazliet neērti.

Man būs autovadīšanas instruktore. Sieviete. Mazliet pārsteigta atklāju, ka man šī ziņa šķiet ļoti patīkama. Pēc tam padomājusi sapratu, ka jebkura veida subordinējošās attiecībās es daudz labāk saprotos ar sievietēm. Ar pasniedzējām, priekšniecēm utt...
Ja vīrietis nav ļoti, ļoti vecs un vieds, tāds Veinemeinens, ziniet, tad uztvert viņu kā autoritāti man ir praktiski neiespējami. Lūk, ko nozīmē augt bez tēva, skumji nošūpo bārdu Freida gars.:)

Kad salasās, ko raksta skuka, uz Parīzi sāk tik traki gribēties...

Jā, man arī ar Parīzi ir Īpašās Attiecības, un es tur esmu bijusi tikai reizi, toties sarkanā kleitā. Un Parīze man smaidīja, papēdīši klikstēja pret koka tiltiņu, es uzzināju, ka franču vīrieši, būdami labā garastāvoklī, svilpo šansonu melodijas, un ja tu viņiem patīc, viņi tev garāmejot uzsmaida un pasaka: "Bonjour mademoiselle", vienkārši tāpat, tāpēc vien, ka tu esi laimīga, smaidoša tumšmate sarkanā kleitā. Un tieši Parīzē es esmu redzējusi skaistāko vīrieti manā mūžā. Viņš sēdēja Operas muzejā un kaut ko pierakstīja blociņā, droši vien students. Kad es gāju garām, viņš pacēla galvu un uzsmaidīja. Un tobrīd es domāju, ka tik skaistā vīrietī nevar pat iemīlēties, nevar pieķerties, jo nav nekādas cilvēciskas nepilnības, ka tā vienkārši ir tīra skaistuma pirmā emanācija. Viņam bija grieķiskais profils un blondi mati, bet tas neizskatījās banāli, nebija nekādu skaistiem vīriešiem raksturīgās muļķības vai paštīksmināšanās pazīmju. Mēs vēlreiz sastapāmies pie izejas, un es sev nosolījos, ka visu atlikušo vasaru lūgšu visus grieķu dievus, lai sarga šo būtni.

Tāds pirmspērkona satraukums, gribas uzvilkt melnas zeķes ar mežģīnēm un brist jūrā vai ieslēgties kādā istabā, iedegt sveces un klausīties mazliet baisu grēksūdzi, vai arī rakstīt vēstules un mīlēties.
Ceriņi pirms pērkona iesmaržojas daudz asāk un iesit ar lillā staru pa acu zīlītēm.