Kurvjzieža kontemplācijas

Kad es bērnībā lasīju Volkova pasaku par septiņiem pazemes karaļiem - Jūs taču arī visi esat to lasījuši, tie, kuri dzimuši pirms 1980.gada - man uzdzina šermuļus pazemes valstības apraksts, kur vienmēr valda mijkrēslis un kokiem allaž ir dzeltenas lapas. Un mākoņainās dienās man vēl tagad pa laikam uznāk sajūta, ka esmu nonākusi kādā baismīgā un drūmā pasaulē un ka tā tagad būs jādzīvo vienmēr - zem aukstām, drēgnām un pelēki baltām debesīm, kuras patiesībā nemaz nav debesis.
Jā, un saulesbrilles es šogad uzlieku pirmoreiz pēc vidusskolas beigšanas, un patiesībā tik tāpēc vien, ka tām ir skaisti, sarkani rāmīši, tāds drusku itālisks stils. Jo saules gaisma jau nu būs pēdējais, no kā man gribēsies pasargāties.

Un šodien es iepirkšos un gatavošu ēst! Jā gan! Lai dzīvo salāti, spināti, skābenes un selerijas sakne! Un arī laimi, zaļie, apaļie mīlulīši, kā nu bez tiem!
Resnums, kā zināms, rodas galvā, uz vidukli tas tikai noslīd, kad jau ir par vēlu. Man ir 6 lieki centimetri grūtsirdības, nervozitātes, neapmierinātas godkāres un garlaicības. Kaut kas ir nogājis greizi. Šķiet, jau janvārī. Un, jā, neba nu salātspinātselerijskābenes te kaut ko atrisinās. Tik vien, ka drusku izklaidēs, pirms mainu darbu un atrodu piedzīvojumus.

Tad, kad es kur sastopos ar vārdkopu indigo bērni, man allaž nāk prātā zilganviolets nosmakuša jaundzimušā līķītis, kuru reiz redzēju kādā filmā - laikam dikti spēcīgs kadrs bijis, jo iespiedies atmiņā, kauč filmas nosaukumu neatceros. Tad es noskurinos un mēģinu domāt par vienkāršu bērneli, kurš aplējies ar tinti.

Ja man vīrietis vienkārši patīk, mani visvairāk saista viņa augšdelmi. Bet, ja es pret viņu izjūtu nekontrolējamu vājību, es sāku dievināt viņa ausu ļipiņas. Tādas maigas. Klātas sīksīkām pūciņām, sajūtamām tikai ar mēli.