Kurvjzieža kontemplācijas

Šajā zemē cilvēkus nevajā dienasvidus dēmoni, nedz arī svelmaini kaislīgi efrīti. Mums nav izredžu tikt nereīdu pavestiem, satīru samaitātiem vai sirēnu pievilinātiem. Pat nakts murgos mums neuzbrūk vampīri gotiski bālām sejām. Mūsu vienīgais īsteni latviskais velns dzīvo purvā, sagaida, kad paklupsi pār slīkšņu un ievelk akacī. Aukstā, slapjā žļurgā, no kuras tu vairs saviem spēkiem netiec ārā, līdz zaudē gribu un cīņas sparu, samierinies, samierinies, samierinies...Līdz tev vairs nav palikušas pat bailes, tikai samierināšanās, samierināšanās, samierināšanās...

Un maldugunis ir nogurušu sievietīšu dvēseles.

Providence, klausies, savu amorālāko dēku es jau esmu pārtraukusi. Apmēram pirms mēneša. Vai tagad es neesmu laba meitene, un mani nevar laist laukā no kakta?