Kurvjzieža kontemplācijas

Palasījos diskusiju http://journal.bad.lv/users/putnelis/147025.html
Nodrebinājos.
Sapratu, ka NEKAD, NEKAD...

Piedod, D, gan es atradīšu citu iespēju pārcelties uz Korsiku, kuru no sirds mīlu, arī Tu esi ļoti jauks, bet kļūt par Precēto Sievu - nu, tad jau labāk "brienu tēva dubļus sudrabotos", tā gan, samierinos ar zināmu neregularitāti intīmajā dzīvē, reizumis kādam bikšainam draugam palūdzu kādu sadzīvisku sīkumu, bet esmu brīva un laimīga.

Ai, ar slimošanu tā arī nesanāca sasveikt sirke... Nu, jau tā kā par vēlu, bet, ja izlasi, tad audz nu liela un laimīga, ja!

Es gan vēl esmu tikai tāds atstutēts pussprādzenis. Bet, vienalga, atmodusies Februāra Labā Sajūta.
Februāros man ir raksturīgas divējas sajūtas. Ir Lielā Melnā - tas ir tad, kad saproti, ka nav nekā laba, ir tikai auksta, apsalusi, apsnigusi zeme, pār kuru tu vari plivināties mūžīgi, un nekam, ko tu dari nav ne mazākās jēgas, jo šā vai tā ir tikai nolādēts februāris, un pat ja šitas paies un tu izdzīvosi, tad nākamgad būs klāt cits... Jā, un ir arī Labā Sajūta. Tad, kad pēkšņi sadomā pirkt džinsus, jo drīz taču būs pavasaris un pikniki, un pļavas un koki, un vijolītēm aizaugušas slīkšņas. Un sagribas jaunas smaržas. Un ienāk prātā doma, ka varētu ar kādu pabučoties.
Hm?