Kurvjzieža kontemplācijas

Skaidraam, saulainaam ziemas dienaam piestaav shampanietis stikla glaazees un sveces uz galda. Atveert logu, ar pirkstu galiem pasviest gaisaa uz palodzes sabirushaas sniegpaarslas un mirkliiti iedomaaties, ka esi suns, kas skraida pa pagalmu un ar paleecienu ienirst liidz aciim kupenaa.

Bet tad atkal naak kreesla un tumsa, riit buus pirmdiena, aaraa izgaajushai sastingst apakshzhoklis un parunaat vairs nevar. Ne limuziina, ne vakarkleitas ar boa - kas taa sazin par ziemu!

Ljoti gribas vasaru. Veel stipraak nekaa parasti.

To vareeja saukt tikai par nostalgjiju. Vajadziibu divus vakarus nedeeljaa iedzert glaazi viina, sabuzhinaat no Korsikas paarvesto Ziemassveetku laachuku, ieliist gultaa, atcereeties saulee mirdzoshaas klintis, peekshnji sajust oleandru smarzhu un saakt raudaat.

Liidz pagaajushonedeelj es sapratu, ka nevaru ilgoties peec zemes, kuraa uzsnidzis sniegs. Es guleeju, blenzdama griestos, oleandri un petuunijas, noljukushi un melni neizdvesa ne molekulu smarzhas, mans astraalais kjermenis izmisiigi vicinaajaas kaut kur starp trimdu un valstiibu - bailees, ka nu ir zaudeejis abas.

Tie ir greizsirdiigie etrusku dievi un neshpetnie kalnu gari, kuri nespeej piedot manu aizbraukshanu.
Korte mani nelaida prom. Aizlidoshanas riits bija melns un auksts, paar klintiim smiiknjaadams shuupojaas spics korsikaanju meeness.
Priekshaa 70 km kalnu celja liidz Poretas lidostai un nepilna stunda laika.
D piestaaj pie benziintanka, peec uzpildiishanaas kaapj atpakalj un atklaaj, ka shofera pusee vairs nav iespeejams aizveert mashiinas durvis. Ir pieci no riita, vientuljsh un aizsnaudies celjsh.
Kaa mums izdevaas atgriezties Kortee, salabot durvis un paspeet ne tikai uz lidmashiinu, bet veel arii kopiigi izdzert Poretaa kafiju, es joprojaam nesaprotu. Pirms pagriezieniem D meta krustus. Es slauciiju asaras. Likaas, ka gari apzheelojas. Bet izaadaas - tikai uz mirkli.