Kurvjzieža kontemplācijas

Jā, starp citu, es nesen aizdomājos, ka tās parasti ir sievietes, kas mani un dažādas manas izpausmes dēvē par sievišķīgām.
Vīrieši daudz biežāk ir teikuši - "Ai, tu taču neesi tipiska/parasta/normāla sieviete". Nē, es pieņemu, ka tas allaž ir bijis domāts kā diezgan vienkāršs kompliments, jo kontekstā parasti ir tikušas pieminētas kādas sievietēm piemītošas iezīmes, kas maniem sarunbiedriem likušās ne visai patīkamas vai mazliet smieklīgas. Un arī bez tā - labais tonis galantam vīrišķim allažiņ liek sarunā ievīt frāzi:"Tu neesi tāda kā citas", ja viņš vēlas no šīs sievietes to pašu, ko no citām.
Bet, lai vai kā - man ir radies iespaids, ka es diezgan labi atbilstu sieviešu priekšstatiem par sievišķību, bet ne visai - vīriešu priekšstatiem. Un, tā kā pati savu priekšstatu es jau gadiem nesekmīgi pūlos formulēt, šī situācija man rada nelielu apjukumu.:(((

Pusdienās ejot, pārsalu kā aizkavējies gājputns. Kā atpalikusi mežazoss.
Lai izdzīvotu, būtu vajadzīgs spilgts, pūkains džemperītis, milzīga krūze pārsaldināta kakao, dumji, jauki sieviešu žurnāli krāsainiem vākiem. Kāds, kuram pasēdēt uz ceļiem, sajust maigumu un spēku, un lai viņš nesāk tūdaļ pogāt vaļā manu blūzīti. Laikam nav nekā tāda. Šeit un šobrīd.

Vajadzēja, ai, vajadzēja palikt Korsikā! Būtu tak iemācījusies agri vai vēlu gan franciski buldurēt, gan kazas slaukt, gan bērnus dzemdēt, gan kotletes cept!
Bet aukstumā un slapjumā laimīgai būt jau 31 rudeni nespēju iemācīties, un tad jau laikam - par vēlu.:(