Kurvjzieža kontemplācijas

Šorīt gaisā es nepārprotami saodu rudeni. Ne gluži tā, ka tepat blakus, bet saožamā attālumā. Aizpogāju jaciņu. Piekļāvu krūtīm izbaudīto vasaras kriksīti un mazliet skumīga tipināju tālāk.

Man vakar negadījās neviena krītošā zvaigzne. Toties piepildījās viena vēlēšanās.

Ja Dievs ir, viņš katru dienu raud mīlošas sievietes asarām.

Visa pasaule smaržo pēc pārslaina piena un pūciņām uz zīdaiņa pakausīša, man reibst galva.

Es neesmu stāvoklī.