Kurvjzieža kontemplācijas

Vasaras nav, tās divas dienas bija tikai atgādinājumam, ko īsti palaižam garām. Vienīgi jasmīni netic un zied baltām kupenām. Būtu es miniatūra jaunkundze 19./20.gadsimta mijā, tagad izšūtu krustdūrieniem negantus sufražistu saukļus un ripinātu mazu, zosu dūnām pildītu samta bumbiņu mīļotajai levretei.

Klau, un vēl man būtu tāds bikls lūgumiņš - paturiet rīt īkšķīšus, labi?
Un tad, ja labi būsit turējuši, es pēc plkst. 14 Jums visiem pateikšu Milzīgu Paldies. Ar Milzīgu Kniksi.

Kad es esmu niķīga, kašķīga un nīgra - kāda es gana bieži esmu - atgādiniet man, lūdzu, ka tas liecina nevis par aristokrātisku tieksmi uz melanholiju un nebūt ne par Īpašu Jūtīgumu, kas ļauj uztvert pasaules skumjas, bet gan tikai par sliktu gaumi un to, ka dzīve man, nīkulei, ir par stipru.
Kāda gudra sieviete, ar kuru man reiz gadījās strādāt kopā, teica, ka vienīgais no viņas tikumiem ir Priecīga Prāta Tikums. Ja tiešām citu viņai nebija, tad šis atsvēra visus.