Kurvjzieža kontemplācijas

Šie nebija parasti Jāņi. Papardes kautri klusēja, ziedēja tikai peonijas. Siera plate sanāca ekselenta - septiņas šķirnes un divi ēdāji. Nekad vēl nebiju Jāņos citējusi Vitgenšteinu un Stogoffu - tagad taču Jūs ticēsit, ka es pat neskūpstījos! Ugunskura vietā bija sveču kompozīcija uz grīdas. Alus pietika, lai aplietu dīvānu un, par spīti tam, justos labi. Savukārt, sagaidīt saullēktu rāpāmies nevis pilskalnā, bet gan uz pamestas pussagruvušas fabrikas jumta, turēdami rokās lielās brokastu kafijas krūzes. Apsēdušies kādā pa pusei lūziendrošā vietā, vērāmies, kā debesis austrumpusē iekrāsojas drīz zilas, drīz zaļas, drīz sarkanas. Torņi un skursteņi mirguļoja un zaigoja, zem aprūsējušajām kāpnēm čabēja bomži un kaķi, dvakoja pēc urīna, pelējuma un jasmīniem. Kafijas garaiņi cēlās pret rīta debesīm, baloži sāka mosties, no caurspīdīga minimākoņa pār mums pēkšņi nolija īstens Jāņurīta lietus. Pievēru acis un ļāvos banālai atklāsmei, ka esmu sasodīti laimīga sieviete, kas dzīvo sasodīti skaistā pilsētā - man tādas uznāk, pēc negulētām naktīm un ne tikai.
Jā, un vēl bija daudz smieklu, un rīta pastaiga cauri izmirušai pilsētai, un, protams, mana dzīvesstāstu kolekcija ir kļuvusi par vienu epopeju bagātāka - ak, šie vīrieši!
Un man nav ne jausmas, vai citreiz ir bijis skaistāk.