Kurvjzieža kontemplācijas

Vakarā sagribējās mazliet vīna un asiņainu vīriešu. Secināju, ka "Reiz Meksikā" tomēr vairākkārtējai skatīšanai neder tik labi kā "Desperado". Kaut arī Deps ir skaists pat ar izdurto acu tukšajiem dobumiem. Kaut arī Banderass uz svelmainas, putekļainas pilsētiņas fona ir vienkārši lielisks.
Ilgas pēc dienvidiem uzmācās tik nežēlīgi, ka teju nesāku kaukt. Saule. Pipari. Mazliet alkohola, daudz, daudz ledus. Kurpju papēdīšu slīdēšana pa šauras ieliņas bruģa gludajām plāksnēm. Nuja!
Ai, bet tagad atkal esmu atgriezusies savā hiperfemīnajā un nožēlojami mietpilsoniskajā eksistencē, kur vienīgie stresa avoti ir pienākušo rēķinu aplokšņu atplēšana, iesnu sākšanās vai mēnešreižu kavēšanās. Vīrieši šeit neasiņo un sievietes nenēsā ieročus.
Arī tā var dzīvot, ziniet!
Atveram nākamo dokumentu...

"...Un pamosties nozīmē būt rozei rozē,
dziesmai putnā, ūdenim jūrā."

"...Acordar e ser rosa na rosa,
canto na ave, agua no mar."

Varbūt jāsāk mācīties portugāļu valoda?

G. sūta no Ženēvas smaidīgas, viegli iereibušas īsziņas - saulīte spīdot, alus, maita, dārgs, silta vasariņa - tā gan esot viena laba lieta...Es šim atpakaļ, ka te toties sals un vētra, bez brendija un karstas tējas nevar izdzīvot.
Kad šorīt pamanīju Opera skvērā starp diviem nolauztiem zariem zālājā ziņkārīgi izspraukušos sēņu pāri, sajutos drusku neomulīgi. Dzīvi organismi, kas šādi reaģē uz vētru, nevar būt nekas nevainīgs, ne un ne...
Palēkties, ziniet, un aizlidot!