![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Jā, nu nevilšus nāk prātā epizode no Dienvidukrainas apceļojuma pirms trim gadiem. Toreiz, kad biju gan saaukstējusies, gan saindējusies, gan noberzusi kāju, gan nepatīkami pārsteigta par priekšlaicīgu mēnešreižu sākšanos. Kliboju pa Simferopoles tirgu, klepodama un šķaudīdama, asarainām acīm, mocīdamās ar sliktu dūšu, sāpošu galvu un sāpošu vēderu, un žēlojos Unai, ka tagad nu beidzot zinu, cik slikti cilvēks var justies, un mierinu sevi ar domu, ka sliktāk vairs nevar būt. Padzirdusi pēdējo frāzi, no vīnogu ķekara pacēlās drukna un iereibusi lapsene, ar ieskrējienu ietriecās man rokā un iedzēla. Sapratusi, ka man ir pietiekami daudz vēl likteņa neskartu ķermeņa daļu un ka nākamais dīciens novedīs vismaz pie ceļgala izmežģīšanas, tramīgi apklusu.
Tāpēc arī tagad, kad visam nepatikšanu kopumam, ko apcerēju pa ceļam uz darbu, pievienojās VID inspektores zvans ar atgādinājumu, ka neesmu nodevusi ienākumu deklarāciju, es tramīgi klusēju.
Mīļā Pasaules Māte, es zinu, ka var būt daudz, daudz sliktāk, lūdzu, neiedomājies mani tagad par to pārliecināt!
Tāpēc arī tagad, kad visam nepatikšanu kopumam, ko apcerēju pa ceļam uz darbu, pievienojās VID inspektores zvans ar atgādinājumu, ka neesmu nodevusi ienākumu deklarāciju, es tramīgi klusēju.
Mīļā Pasaules Māte, es zinu, ka var būt daudz, daudz sliktāk, lūdzu, neiedomājies mani tagad par to pārliecināt!