Kurvjzieža kontemplācijas

Mīļā, romantiskā māsa no Ievas, Tu, kas kunksti spilvenā un sapņo par princi, klausi jel mani, es nevēlu Tev sliktu - iemācies dzert alu, spēlēt zolīti un vajadzības gadījumā pateikt krievisku lamuvārdu. Pavadi 3-4 vakarus tādu vīrišķu sabiedrībā, kuri ir Tavi draugi, uzskata Tevi par savu čomu, ciena, bet nekoķetē un tādējādi arī neliekuļo. Un, ja Tu vēl gribēsi ticēt muļķībām, ko raksta sieviešu žurnāli, tad gan vaino sevi vai savus vecākus, vai Dabasmātes nežēlību...
Ja nu Tu nevari pārvarēt sevi un veikt minētos vingrinājumus, tad kārtējā raudu lēkmē pieej pie spoguļa un ieslēdz veselā saprāta drusku. Tu redzēsi uztūkušu ģīmi kā cūkai, plankumainu ādu, izplūdušu kosmētiku un no apsārtuša deguna tekošus puņķus. Atceries, ka nožēlojamie sievišķi, pēc kuru romāniem uzņem melodrāmas, par šādām situācijām raksta: "Dimanti ietrīsuļojās viņas garajās skropstās". Paskaties vēlreiz spogulī uz "trīsuļojošajiem dimantiem" un padomā rūpīgi - tieši šādā mērā atšķiras dāmu romānu un romantisko filmu attēlotā realitāte no reālās dzīves.
Un tieši šādā mērā mīlestība atšķiras no Tavām fantāzijām.

Zied rododendri, sārti kā greifrūta mīkstums, tracina mani, padara tādu mulsu un pulsējošu.

Apvilkšos sudrabpelēku kleitiņu a la 60-tie, bez piedurknēm, pieguļošu, garumā līdz celim, apmetīšu pleciem rozā šalli, aplikšu ap kaklu pērlītes, nokrāsošu acis kā Odrijai Hepbernai un tipināšu rožainās sandalītēs tik naiva un nevainīga, ka neatpazīs neviens!

Jūs esat ievērojuši, ka baložiem iet vaļā otrais riests?
;)

Atkal laikam hormonu vētra. Sagribējās darināt mežģīnes vai izšūt kaut ko ļoooooooti, ļoti smalku. Un dungot kādu garu, viduslaicīgu balādi. Nu, kaut ko par bruņinieku un nāvi.