Kurvjzieža kontemplācijas

Pārfrazējot kādu žurnālā "Klubs" lasītu anekdoti: "Man vienmēr patikuši vienaudži. Ar šausmām gaidu vecumu."

Aizvien labāk saprotu Gurdenos vīriešus. Galu galā - otrs cilvēks mums pirmām kārtām ir spogulis, kurā gribam tīksmināties par savu atspulgu. Bezgala kārdinoši ir būt blakus kādam, kurš tevi atspoguļo pieredzējušu, gudru un šarmantu.:)

Vakardiena noslēdzās kādā draņķīgā bārā, kas pretendē uz kaukāziskas cilmes virtuvi. Dzēru konjaku un bārstīju citātu pērles diviem samērā interesantiem jaunekļiem. Viens no viņiem ir gandrīz mans vienaudzis, kurš savulaik bijis kāda plaukstoša uzņēmuma īpašnieks, laistījies ar šampanieti līdz bankrotējis, tagad strādā par datu operatoru, pārtiek no alus un pelmeņiem, audzina bērnu, katru trešo teikumu sāk ar "un kad es beidzot izšķiršos no sievas...", tādējādi iezīmējot zelta laikmeta atgriešanās prognozes savā dzīvē.

Otrs puisēns ir tiktikko ierāpies trešajā gadu desmitā. Savulaik grasījies dot novica solījumu kādā franciskāņu klosterī Francijas dienvidos, taču aizmucis no tā, kad viņu sākusi vajāt kāda sešpadsmitgadīga poļu svētceļniece, kurai gadījusies neuzmanība pamosties viņam blakus un apraudāt zaudēto nevainību. Šobrīd viņš lasa Nīči un Raselu, strādā skaistumkopšanas salonā, pa laikam pieskata savu gadu veco bērnu un maksā alimentus kādai ļoti glītai un gudrai, kaut arī mazliet neirotiskai mūsu kopīgajai paziņai un grasās studēt kaut ko, kas būtu "pēc iespējas pretējs teoloģijai, taču ne bioloģija"

Nuja. Un es savukārt atklāju, ka šādai kompānijai vislabāk piestāv asinssarkani nagi un nesteidzīga cigāra smēķēšana.

Debesis vāļājas kā piemirkusi pufaika.:(
Iešu nu ēst kamambēru. Starp citu, es tagad saprotu, ko narkologi dēvē pa krustoto atkarību. Kopš es esmu nosacīti atmetusi olīvu ēšanu(nu labi - šad tad pa reizītei svētkos. Bet nekad vairs veselu bundžiņu svešā vārtrūmē. Un nemaz tā briesmīgi nevelk, goda vārds!) - man ir parādījusies neremdināma kāre pēc kamambēra. Un jo treknāks, jo labāk.
Būs jauks vakars.;)