Kurvjzieža kontemplācijas

Pavasarī migla ir pavisam citāda nekā rudenī. Rudens migla tevi mēģina izšķīdināt, difuzēt, miegaini iepludināt sevī, pārvērst par aizsapņojušos koku. Pavasara migla ir auglīga un noslēpumainas dzīvības pilna, no tās skan čabēšana un klusa ķiķināšana, un tu vari tikai satraukti dīžāties kā ķēve ieplestām nāsīm un nezināt, ar kuru kāju spert soli.
Un, jā, es laikam beidzot piekrītu Ziedonim, ir kas neķītrs un bezgala valdzinošs tajos smaržīgajos kokos, kas slapstās miglā.

Un vakarvakar es biju tīrsugas Romantiskā Varone. Bāla, klusa, mazliet grīļīga, ēnainiem lokiem zem tumšām acīm, smeldzīgi apgarotu seju. Atteicos no vīna, mazmazītiņiem malciņiem dzēru kafiju, pa laikam aizgriezos un spļāvu asinis mutautiņā.
Pietrūka tikai nostiepties garšļaukus (nē, ko Jūs - graciozi noslīgt!), nodziedāt kādas tur Traviatas vai Mimī āriju un nomirt blakus izmisušam mīlētājam.
Šodien vēl mazliet sāp tā vietiņa augšžoklī, kur tika izrauts zobs. Toties neromantiskā zemnieciskā vitalitāte atgriežas jo brīdi, jo lielāku sparu.:)