Kurvjzieža kontemplācijas

Ne gluži. Ideju vēsturnieki, sociālie vēsturnieki, sociālās domas vēsturnieki, postmodernitātes vēsturnieki un kritiķi jau kādus 20-30 gadus, atskatoties uz noieto ceļu 20.gs., pamanīja, secināja un izcēla Gramši, kā vienu no galvenajiem pieturas punktiem ceļā no marksisma kā ekonomiski-deterministiskas zinātniskas teorijas uz Frankfurtes skolas neomarksismu kā tieši kultūras kritiku. Gramši vieta, šķiet, diemžēl, ir tik nozīmīga, ka viņa idejas ir bijusi spiesti pārņemt arī labējie, piemēram, hegemonijas konceptu, intelekektuālā avangarda lomu utt. Ļoti iespējams, 90to gadu universitāšu kursos Gramši tiešām bija kā sekundārs marginālis, šobrīd, sekojot rietumiem, arī pie mums Gramši ir viens no protagonistiem. Principā, pat apzīmējums "kultūrmarksisms" ir pamatots, jo Gramši figūrā pāreja no ekonomikas un garlaicīgiem cipariem uz eksplicītu kultūras (institūciju) kritiku ir pieteikts kā noteikts, apzināts taktisks paņēmiens, lau grautu sistēmu. "Kultūrmarksisma" tēze Gramši un vēlākajiem sekotājiem - līdz ar agrīna Marksa humānistisko manuskriptu atkalatklāšanu - resentimenta māktajiem arī palīdzēja radīt jaunu ietvaru, kā skaidrot, kāpēc vispasaules proletariāts vēl nav sacēlies, lai nomestu važas, jo pēc Marksa jeb ekonomiskā redukcionisma tam jau sen bija vajadzējis notikt. Proti, tieši kultūra, viņuprāt, bija tas viltus apziņas mākonis, kas strādniekiem falsificēja šķirisko apziņu, atturot viņus no revolūcijas.