Kad mēs ar seru Ričmondu atgriežamies no vakara pastaigas, Šarlote gandrīz vienmēr skrien pretī, lai ziņkārīgi apostītu Ričmonda purnu un ķepas. Galu galā - viņa taču jāzina, kas jauns Ārā. Ričmonds ļaujas šim rituālam, viņš uz brīdi sastingst (ļoti netipiski viņam ), izstiepj kaklu un asti, mazliet piemiedz acis. Reizēm šķiet, ka viņš izbauda šos tuvības mirkļus.
Šarlote osta, osta... un pamazām viņas purniņš savelkas riebuma grimasē.
Ārprāts, kā var TĀ smirdēt pēc suņa! - viņa nošķaudās un saviebusies, ar uzrautu augšlūpu un piešķiebtām ausīm aiziet.
Sers Ričmonds mazliet vainīgi paluncina asti un dodas uz savu migu gulēt.
Šarlote osta, osta... un pamazām viņas purniņš savelkas riebuma grimasē.
Ārprāts, kā var TĀ smirdēt pēc suņa! - viņa nošķaudās un saviebusies, ar uzrautu augšlūpu un piešķiebtām ausīm aiziet.
Sers Ričmonds mazliet vainīgi paluncina asti un dodas uz savu migu gulēt.