Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Vakar mēs ar seru R devāmies uz Uzvaras parku monitorēt sakuru pumpurus. Diemžēl, kad bijām pie Nacionālās Bibliotēkas, mūs pārsteidza vispirms vētras brāzmas, tad lietusgāze, tad - pamatīga krusa. Ričmonds piedāvāja pagriezties un skriet atpakaļ pāri tiltam, uz māju pusi, bet man izdevās viņu pierunāt doties uz priekšu, meklēt aizvēju. Kamēr meklējām patvērumu, maigais, glāsmainais ziemeļu pavasaris drusku pierima, un mēs, purinādamies un šņaukādamies, turpinājām ceļu.
Pumpuri ir tā neko. Kaut kad vērsies, droši vien. Diez vai pārāk drīz.
Kad pārradāmies, apslaucīju Ričmondu, pati ielīdu karstā dušā un izdzēru puslitru karstas tējas. Ļoti slikti ir neturēt mājās stipro alkoholu nenoskārstai vajadzībai, tā es sev sacīju - jau kuro reizi.
Šodien laiks izskatās ciešamāks, bet nu, cik neizturami zajebalo, ka jau sesto (sesto, Karl, sesto!) mēnesi no vietas, tev no debesīm gāžas virsū sniegs un visādu kalibru ledus šķembas. Nezinu, ar ko mūsu cilts tā aizkaitinājusi dievus, bet mēs esam nolādēti un paaudžu paaudzēs izpērkam kādus baismīgus senču grēkus, kā es te stāvu!
Powered by Sviesta Ciba