Un vēl, mani dārgie draugi, pavisam drīz, jau pēc četrām dienām, ir Čaharšanbe-Suri - saules gada pēdējā trešdiena. Irānā visi īsteni indoārieši šajā dienā pec saulrieta kur ugunskurus sētās un laukmalēs, pie kuriem ģimenei sanākt, ēdot, dzerot un kopābūšanu svinot . Tas jādara, lai aizejošā gada bēdas, neveiksmes un slimības ugunī sadeg un lai saules atnākšana tiek godam sagaidīta. Jaunākie un drošākie lec ugunskuriem pāri - jā, jā, lai veselība, lai laba raža un lai odi nekož. Visādi musulmaņu kārtības policisti gan patrulē un par šitādu pagānisku izdarīšanos raksta protokolus (ja vien policists nav kaimiņa brālēns, vai citādi labs cilvēks), tā ka var atrauties nonākšanu iecirknī, Tālbergu Tāļa manierē samargota sprediķa klausīšanos, vai pat administratīvo sodu.
Taču jau pusotru gadu tūkstoti nīdētā indoāriešu tradīcija zaļo kā kupla nezāle, ugunis deg laukos un pilsētu nomalēs, ļaudis dedzina kaites un ligas, mullas burkšķ, bet Allāhs vēlīgi smaida bārdā. Lī-īgo, lī-īgo!
Taču jau pusotru gadu tūkstoti nīdētā indoāriešu tradīcija zaļo kā kupla nezāle, ugunis deg laukos un pilsētu nomalēs, ļaudis dedzina kaites un ligas, mullas burkšķ, bet Allāhs vēlīgi smaida bārdā. Lī-īgo, lī-īgo!