![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Bet es te vēlētos tomēr noskaidrot vēl dažas lietas. Ok, es pilnībā apzinos, ka ne jau par mani (eksklizīvi) šis ieraksts ir tapis, bet tā kā es esmu sieviete un laiku pa laikam mēdzu čīkstēt par testosterona trūkumu vīriešu populācijā, es to attiecināšu uz sevi un parunāšu no ņaudētājas perspektīvas:
1) nekad neesmu savu emocionalitāti piesegusi ar aizbildinājumu, ka tas tā ir tapēc, ka esmu sieviete. Arī savā friendlistē neko tādu neesmu lasījusi (varbūt ir tā veiksme būt nesaistītai ar galīgi klīniskiem gadījumiem);
2) "stiprais plecs" vairumā gadījumu ir jātulko kā "cilvēks, kas spēj saskaldīt malku nedabujot sirdslēkmi un neuzskata, ka viņa vienīgais pienesums šai pasaulei ir tikai šļāciens spermas nācijas turpināšanai, par privilēģiju uz ko tāpat plūcas prāvs bariņš dažādas kvalitātes januvju".
3) ja man, sabiedrības šūniņas, ģimenes ietvaros nav dota iespēja teikt savam dzīvesbiedram: klau, mīļais, davaj otro bērnu dzemdē tu, tad īres maksa par mana organisma nolietojumu un resursu noplicināšanu ir jāmaksā. cik augstu nu katra sieviete sevi šeit novērtē, tas būs viņas pašas un spējas vienoties ar partneri, ziņā. Pēc analoģijas ar algotu darbu. Tu taču atļaujies vaidēt, ka tev tavs darbs brīžiem riebjas un maksā par maz. Tad kapēc lai to nevarētu darīt sieviete, kuras "darbs" ir dzemdēt/zīdīt/aprūpēt?
4) vardarbība, gan emocionāla, gan fiziska, nav tikai vīriešu prerogatīva, par to ir bijušas jau neskaitāmas diskusijas un ķīviņi. Galvenais jebkurās attiecībās tomēr ir, lai katrs dabūtu sev pretī tieši to, ko viņam vajag un pēc kā viņš ilgojas. Visas problēmas rodas no pārāk lielām atšķirībām pamatuzstādījumos, kas no sākuma varbūt nešķiet tik nozīmīgi, bet laika gaitā sāk iritēt ģeometriskā progresijā.
Man apnika rakstīt, jo es nupat piekusu nesot malku, ko, nudien, uzskatu, būtu bijis labāk jādara kādam fiziski labāk attīstītam, jā, vīrietim. Jo viņam tas prasītu mazāku piepūli, bet es, savukārt varu un labprāt izdaru citas lietas, kas, iespējams, liktos apgrūtinošas un netīkamas viņam. Sadarbība, bļaģ, krī, sadarbība ir visa pamatā. Ne jau šķēliena pa seju kādam pietrūkst, bet adekvātu, sadarboties spējīgu partneru.
1) nekad neesmu savu emocionalitāti piesegusi ar aizbildinājumu, ka tas tā ir tapēc, ka esmu sieviete. Arī savā friendlistē neko tādu neesmu lasījusi (varbūt ir tā veiksme būt nesaistītai ar galīgi klīniskiem gadījumiem);
2) "stiprais plecs" vairumā gadījumu ir jātulko kā "cilvēks, kas spēj saskaldīt malku nedabujot sirdslēkmi un neuzskata, ka viņa vienīgais pienesums šai pasaulei ir tikai šļāciens spermas nācijas turpināšanai, par privilēģiju uz ko tāpat plūcas prāvs bariņš dažādas kvalitātes januvju".
3) ja man, sabiedrības šūniņas, ģimenes ietvaros nav dota iespēja teikt savam dzīvesbiedram: klau, mīļais, davaj otro bērnu dzemdē tu, tad īres maksa par mana organisma nolietojumu un resursu noplicināšanu ir jāmaksā. cik augstu nu katra sieviete sevi šeit novērtē, tas būs viņas pašas un spējas vienoties ar partneri, ziņā. Pēc analoģijas ar algotu darbu. Tu taču atļaujies vaidēt, ka tev tavs darbs brīžiem riebjas un maksā par maz. Tad kapēc lai to nevarētu darīt sieviete, kuras "darbs" ir dzemdēt/zīdīt/aprūpēt?
4) vardarbība, gan emocionāla, gan fiziska, nav tikai vīriešu prerogatīva, par to ir bijušas jau neskaitāmas diskusijas un ķīviņi. Galvenais jebkurās attiecībās tomēr ir, lai katrs dabūtu sev pretī tieši to, ko viņam vajag un pēc kā viņš ilgojas. Visas problēmas rodas no pārāk lielām atšķirībām pamatuzstādījumos, kas no sākuma varbūt nešķiet tik nozīmīgi, bet laika gaitā sāk iritēt ģeometriskā progresijā.
Man apnika rakstīt, jo es nupat piekusu nesot malku, ko, nudien, uzskatu, būtu bijis labāk jādara kādam fiziski labāk attīstītam, jā, vīrietim. Jo viņam tas prasītu mazāku piepūli, bet es, savukārt varu un labprāt izdaru citas lietas, kas, iespējams, liktos apgrūtinošas un netīkamas viņam. Sadarbība, bļaģ, krī, sadarbība ir visa pamatā. Ne jau šķēliena pa seju kādam pietrūkst, bet adekvātu, sadarboties spējīgu partneru.