Raksturojot šo gadu savā dzīvē (o, jā, tas nav vēl beidzies, vēl pusotra mēneša, septiņas nedēļas, vai ne?), man sanāk iztēloties sevi sēžam klajā laukā, notiek kara aviācijas uzlidojums, visapkārt sprāgst šāviņi, daži no tiem trāpa diezgan tuvu man, sūrst daži ievainojumi no atlūzām, nepārejoša vieglas kontūzijas sajūta, kā arī bailes, sajaukušās ar pateicību, ka neviens trāpījums nav bijis nāvējošs man pašai.