Kurvjzieža kontemplācijas

problēma ar sēklām tahini vietā ir tā, ka viņām būs rūgta piegarša, jo tahini nav tik vien kā masā saberstas sezama sēklas. protams, ir arī tāds variants, bet to dēvē par tumšo tahini, kas ir krietni rūgtāks par gaišo zorti, kas savukār pagatavota no lobītām sēklām un ko vairumā gadījumu tad arī lieto humusa receptēs. lieki sacīt, ka tumšais ir veselīgāks un bla bla bla bagātāks ar svarīgām uzturvielām, bet garšīgāks ir ar gaišo taisītais humuss. citrons tjipa obligāts. vēl kāda nianse: kāds palestīnietis man pamācīja, ka turku pupu masu ar daļu ūdens, kurā tās vārītas, citronu sulu un olīveļu gatavo, izmantojot blederi vai "kombainu". toties tad, kad pienāk kārta šajā masā jaukt iekšā tahini, tad to gan iecilā un iemaisa iekšā kā pēdējo manuāli - ar karoti vai tamlīdzīgi, jo tad eļļu garšas saplūst kopā draudzīgāk u.t.t. man patīk pašgatavoto humusu sajaukt ar smalki rīvētu bieti. turklāt, nevārītu. vīgli sīvais tahini, saulē izdegušu salmu aromāta olīveļa un bietei raksturīgā zemes dūmakainā piegarša kopā veido lielisku garšas kolorītu.