Es mēdzu praktizēt arī lūgšanas (un mantras, un buramvārdus utt.), bet es to vienmēr uztveru...hmmm, līdzīgi kā laimes liešanu un zirņu ēšanu Jaungadā, vai ko tādu. T.i., vienmēr ir daļa manis, kas ar bērnišķīgu, neviltotu sajūsmu un interesi tajā piedalās, un daļa, kas ar smaidu to distancēti vēro kā sociālantropoloģisku fenomenu.