Kurvjzieža kontemplācijas

Kaislības par un ap šaujamieroču nēsāšanas atļaujām sen jau rimušas, mans viedoklis tāpat nevienu neinteresē un diskutēt negrasos. Tomēr nevaru paturēt pie sevis cerību, ka turpmāk Latvijā tiks pēc iespējas vairāk apgrūtināta iespēja iegūt īpašumā un ikdienā nēsāt līdzi priekšmetu, kura vienīgā funkcija ir viegli un no droša attāluma ievainot un nogalināt. Jo es pilnīgi noteikti justos drošāk, zinādama, ka manā apkārtnē ir pēc iespējas mazāk bruņotu cilvēku, nevis pati būdama tiesīga (un teju ne vispārējas modes mudināta), ejot uz lekcijām vai kino, aizbāzt elegantu koltiņu aiz zeķes mežģīnes, bet zem kostīmjakas pavilkt bruņuvesti.
Raugi, ierocis pasargā tikai tad, ja pagūsti izšaut pirmais.
Un teiciens, ka ieroča klātbūtne piesauc nāvi, nav māņticība, bet gan tāda pati sadzīviska trivialitāte kā tā, ka milti virtuves plauktā provocē pankūku cepšanu.
Nerunāsim par to, ka ierocis neprognozējami un, ļoti iespējams, letāli, vienmēr apdraud to, pret kuru ir pavērsts. Ierocis vienmēr apdraud tā nēsātāju - ar iespēju kļūt par slepkavu, nogalināt neuzmanības dēļ, nogalināt, pārsniedzot nepieciešamās aizstāvēšanās robežas, kļūstot par netīšu nelaimes gadījuma iniciatoru. Pat ierocis, kas ieslēgts mājas seifā, apdraud tavus pusaugu bērnus un viņu klasesbiedrus un tavas līksmās jubilejas viesus - cilvēku ziņkāre un dižotieskāre nav mazāk stipra kā tramīgums.
Un nefantazēsim par bruņotu, bet taisnīgu, pašregulējošu sabiedrību, kurā valda vendeta un goda kodekss. Mēs dzīvojam ētiskajā plurālismā, kur vienīgā neapšaubāmā vērtība ir indivīda interešu dominante pār kopienas interesēm, tāpēc Zikova gadījums nav nejaušība, bet gan likumsakarība. Un, jo vairāk ieroču būtu mums apkārt, jo vairāk šādu gadījumu būtu.