Kurvjzieža kontemplācijas

Zini, ir kaut kādi mirkļi, kad kombinējas daudzi faktori - svelmaina augusta saule, smird pēc lēta benzīna un kūstoša asfalta, radio skan sveša valoda, pārpilna guturāliem līdzskaņiem, tev mutē nokļūst karote salātu un kumoss ceptas gaļas, tu sagaršo gurķa un tomāta vēsumu, gaļas karstumu, jūti mazliet sāls un piparu, mazliet kodīgu sīpolloku...un tad cauri tam visam ievibrējas kinzas garša. Un ir skaidrs, ka bez kinzas šie salāti nebūtu tādi, šis šašliks nebūtu tāds, šis ceļmalas krodziņš nebūtu tāds, šī zeme un šī diena nebūtu tādas, kādām tām jābūt.
Tālāk jau tu aizej apskaidrots. Un turpmāk arī uz tava galda kinza nonāk pareizā daudzumā un pareizās kombinācijās - tā vairs nekad negaršo pēc blaktīm, tā garšo pēc putekļaina ceļa, pēc melnīgsnēju vīriešu uzsauktiem tostiem, pēc kaujamo aitu pēdējā blējiena, pēc vīraka smaržas septītā gadsimta klosteri.
Un tavi ciemiņi saka, ka tavas mājas ir vienīgās Latvijā, kur viņi spēj ieēst salātus ar kinzu.
:)